‼️ 1991.gada augustā es biju jauns students un piepelnījos, strādājot Latvijas Tautas Frontē par naktssargu. Tieši puča naktī man vajadzēja dežūrēt un es ierados 8 vakarā uz darbu kā parasti, jo biju jauns un naivs un man taču bija pienākums dežūrēt. Tautas Frontē Vecpilsētas ielā notika dokumentu un citu mantu evakuācija un vecākie kolēģi man teica, lai es dodos prom un mājās noteikti nenakšņoju! Es vēl paņēmu kaut kādas skrejlapas, ko izdalīju, ejot pa Rīgas ielām. Mājās es nerādījos un māju man nemaz nebija - es dzīvoju studentu kopmītnēs Stūres ielā. Tajā laikā vispār bija arheoloģiskā prakse pēc pirmā kursa Daugmales pilskalnā un mēs dzīvojām teltīs. Es devos atpakaļ uz Daugmales pilskalnu. Kur mēs sēdējām pie ugunskura un vērojām, kā pa otru Daugavas krastu Rīgas virzienā brauc bruņu tehnika. Lai gan es mācījos Latvijas universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, mēs ne ļoti sapratām, kas notiek. Protams, mēs sapņojām par neatkarību, par brīvu Latviju. Bet bija taču vēl Padomju Savienība, tā vēl nebija sabrukusi, un kurš varēja iedomāties, ka tā sabruks - pati lielākā Pasaules valsts ar atombumbām. Tagad ir ļoti mitoloģizēts 4.maijs, kas padarīts par valsts svētkiem. Taču visi, kas dzīvoja tajā laikā zina, ka pēc 4. maija reālā neatkarība nesākās, bet turpinājās PSRS ar visu iesaukšanu PSRS armijā. Neatkarība sākās, kad izgāzās 1991.gada augusta pučs Maskavā. Pēc kāda laika
Latvijas neatkarību atzina pirmā laikam Islande, pēc tam arī pati Krievija, kuras prezidents bija Jeļcins. Un tad sākās īstā neatkarība. Ja kāds ordeņotais jums stāsta, ka viņš baigi zinājis, ka būs brīva Latvija pirms 1991.gada augusta, neticiet. Neviens to nezināja parastais mirstīgais. Neviens. Es arī piedalījos visos tajos notikumos, biju barikādēs kā ļoti daudzi, bet nekad neesmu gājis pakaļ nekādām piemiņas zīmēm. Man tas nelikās nekāds varoņdarbs, likās pats par sevi saprotams, un es laikam biju pārāk jauns un naivs, lai novērtētu bīstamību. Es biju pret sistēmu, kurā redzēju netaisnību. Bet laikam jau ne vienai sistēmai nav jābūt taisnīgai, tai jābūt efektīvai, kad paliek neefektīva, sabrūk kā PSRS (neizslēdzu ka palīdzēja arī no ārpuses). Interesanti, ka daudzi no tiem, kas toreiz bija sistēmā arī tagad ir sistēmā. Laikam jau ES un PSRS ir vajadzīgas līdzīga tipa sistēmas skrūvītes, bet tas jau laikam visur. Brīvdomātāji vajadzīgi tikai pārmaiņu laikā. Pēc tam tos izmet, jo traucē sistēmai. Tāpēc palicis vecāks es nebrīnos, ka bijušie komjaunieši tagad ir ministri. Bet tieši tādi ir vajadzīgi! Tie, kas labi kalpoja vienai sistēmai, labi kalpos arī citai. Bet tie, kas neiekļaujas, neiekļausies un traucēs. Bet es jau nekad neesmu bijis nekāds revolucionārs, tikai saku pārsvarā ko domāju. Bet tā nevar. Vajag kā pareizi. Kā visi. Cik paradoksāli, ka sabiedrība, kurā dzīvoju šodien, psiholoģiski aizvien vairāk līdzinās PSRS, no kuras gribējām tikt vaļā. Pēdējie PSRS gadi pat bija morāli brīvāki. Neviens nepriecājās par aizliegumiem, neaicināja aizliegt multfilmas, konfektes, nemaz nerunājot par dzimto valodu. No kāda 1989. līdz 1999. gadam bija brīvākais laiks. Sākot iestāšanos ES, atkal sākām iet LPSR virzienā. Ne visā. Bet tieši nebrīvībā. Brīvību vajag gribēt.
